Vasarsvētki

Vasarsvētkiem ir liela nozīme kristīgajā pasaulē. Tie tiek uzskatīti par trešajiem nozīmīgākajiem svētkiem pēc Kristus Augšāmcelšanās un Ziemassvētkiem. Vasarsvētkiem nav konkrēta datuma, kad tie ir jāsvin, jo datums mainās. Katru gadu Vasarsvētki tiek atzīmēti piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām. Vasarsvētku pirmsākumi ir meklējami ļoti sen, kā svinamā dienā tā tiek atzīmēta jau kopš 425. gada.

Piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām Jūdi pulcējās Jeruzalemē, lai pieminētu notikumus Sinaja tuksnesī, kad Dieva Gars nolaidās pār Mariju un apustuļiem, piepildot viņus ar savu dievišķo spēku.

Vasarsvētkos saplūst kopā pagāniskās un kristīgās tradīcijas. Māja un sēta šajos svētkos tiek rotāta ar bērzu meijām, bet Kristīgajā baznīcā svin Svētā Grāla nosūtīšanas svētkus jeb Kristīgās baznīcas dzimšanas dienu. Latviešu folklorā atrodama informācija, ka šajos svētkos īpaša nozīme ir veselības un labklājības veicināšanai.

Vasarsvētki ir apdziedāti ne tikai folklorā, bet arī latviešu literatūrā, īpaši latviešu literatūras klasiķu darbos, piemēram, Annas Brigaderes bērnības atmiņas grāmatā Anneles stāsti, kuras atrodams krāšņs un dzīvīgs Vasarsvētku ainas tēlojums.

Visi celiņi ir noslaucīti, visās mājās ir pušķotas palodzes un durvis, visi griesti nosprausti pīlādžiem, vilkābelēm, ceriņiem. Meijas noslēpumaini šalkoja, ja neviļus tām kāds pieskārās, sapņos izstiepdams roku. Bet ļaudis jau mierīgi guļ savos baltajos linkreklos, viņi nezin ko meijas runā ar pīlādžiem, ceriņiem un irbenājiem, kā piepludina gaisu saldām smaržām. Kā viņi var tik mierīgi gulēt? Kā viņi nekāro dzirdēt, kas tanīs smaržās, kas tanīs ziedos un ko viņi stāsta?

Vasarsvētku nakts! Lauki rasas pilni, meži un dārzi - ziedu un lapu. Visi pumpuri žigli, žigli iet briedumā, lai var uzziedēt ar rīta sauli. /A. Brigadere Anneles stāsti/

Ticējumos, kas vēsta par Vasarsvētkiem ir informācija par to, ka drīkst sākt sēdēt uz zemes, kas jādara, lai seja būtu tīra. Piemēram, daži ticējumi.

• Peldēties un sēdēt uz kailas zemes senāk drīkstēja tikai pēc Vasarsvētkiem.
• Vasarsvētku rītā agri no rīta jāiet uz upi mazgāties, kas tek pret rītiem, lai seja būtu tīra un nekad neaizgulētos.
• Vasarsvētku meijas pēc tam izmanto siena šķūnī, paliekot tās zem siena, lai tas nepelē.
• Trīs ceturtdienas priekš Vasarsvētkiem nevajaga nekādu lauku darbu strādāt, citādi krusa nosit labību.

Svētā Gara un Vasarsvētku simbols ir balts balodis, kas nolaižas pār cilvēkiem no debesīm. Baltā baloža spārnu pieskāriens ir kā zīme katra cilvēka dzīvē, ka nav cita spēka uz ko paļauties, kā tikai Dieva gars. Svētā Gara krāsa ir sarkana - asiņu krāsa, kas norāda uz kristīgo mocekļu asinīm. Baznīcu priesteri Vasarsvētku laikā valkā sarkanas drēbes, tādējādi simbolizējot uguns mēles, kas mācekļiem un Marijai nolaidās no Svētā Gara. Ir novērojams, ka arī draudzes locekļi šajā svētku laikā visbiežāk ir tērpušies sarkanā apģērbā, kā arī altāris tiek rotāts ar sarkaniem audumiem.

Kristīgā baznīca uzskata, ka Vasarsvētki paver dzīvi mīlestības pārpilnībā, kas cilvēkiem tiek dota kā svētība caur Svētā Gara nonākšanu.

Mūsdienās Vasarsvētku dievkalpojumā mācītājs dala un sniedz Iestiprināšanās sakramentu, kas ir burtiski kā pirmais solis, lai ievadītu cilvēku kristīgajā dzīvē. Kā jau visos dievkalpojumos, arī Vasarsvētku dievkalpojumā baznīca ir atvērta ikvienam, neskatoties uz to, vai cilvēks ir vai nav draudzes loceklis.

Šobrīd varam teikt, ka ļoti cieši savijušās baznīcas un laicīgās tradīcijas, kas iezīmē Vasarsvētku svinēšanu, piešķirot šiem svētkiem arvien jaunu elpu.