Līgo

Gadskārtu svētki Līgo jeb Zāļu diena vieni no gaidītākajiem svētkiem gadā, kad cilvēki vēlas būt pēc iespējas tuvāk dabai un savienoties ar to. Jāsaka, ka Līgo svētku svinēšana ir pārbagāta ar dažādām tradīcijām, kas bieži vien kā rituāli tiek nodoti no paaudzes paaudzē. Līgo tiek svinēti dienā, kad ir visgarākā dienā un visīsākā nakts. Tiek uzskatīts, ka Līgo svinēšanas pamatā ir pagāniskās tradīcijas, kas visbiežāk saistītas ar auglību, zemkopību un saules ritējumu.

Vārds "līgo" ir lībiešu jeb līvu vārds, kas nozīmē "lai top", tāpēc ietver laba vēlējumu, kas Līgo dienā tiek nodots no mutes mutē gan vienam ar otru runājot, gan dziedot, gan ejot dažādas svētku rotaļās.

No astronomiskā viedokļa vasaras saulgrieži ir 21. vai 22. jūnijā, bet Latvijā Līgo svētki tiek svinēti 23. jūnijā - vasaras pilnbriedā, vakarā pirms Jāņu dienas, kas ir 24. jūnijā. 1990. gada 3. oktobrī likumā "Par svētku un atceres dienām" Līgo svētki tika atzīti par valsts svētku dienu un likumsakarīgi arī par brīvdienu.

Līgo svētku svinēšana notiek vēlāk par astronomiskajiem saulgriežiem, jo vēsturiski kristīgā baznīca šo laiku allaž saistīja ar Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu, kuru katoļi svin 24. jūnijā.

Līgo svētkos koncerti un dejas notiek ne tikai laukos, bet arī pilsētās. Patiesībā šo svētku aizsākumi ir meklējami tieši pilsētas vidē, kad 1759. gadā Jānis Šteinhauers iegādājās daļu Zasumuižas, kur gan tuvāki, gan tālāki ļaudis sanāca uz Zāļu vakara svinēšanu. Lai gan rakstos ir atrodama informācija, ka Līgo svinēšana datējama ar 12. gs.

Raksturīgākās Līgo svētku tradīcijas ir Jāņu zāļu lasīšana, vainagu pīšana, mājas un sētas rotāšana, ugunskura dedzināšana. Līgo vakarā dziesmas tiek skandētas visu nakti, līdz saules uzlēkšanai.

Tiek uzskatīts, ka Līgo un Jāņu vakarā ievāktās Jāņu zāles ir maģiskas, tās var palīdzēt pret dažādām kaitēm gan cilvēkiem, gan lopiem. Līdz ar to Jāņu zāles netiek izmestas, bet izkaltētas un uzglabātas. Arī svētkos uzpīto vainagu jāliek kaltēties, ja pa gadu tas nav izmantots citiem nolūkiem, tad nākamajā gadā to var ziedot un iemest ugunskurā.

Sievām vainagi allaž ir no dažādiem, krāšņiem ziediem, jo pļavas šajā laikā ir pilnas ar raibiem ziediem, kas daiļo ikvienu sievu un meitu. Vīriem vainagi ir no ozola zariem un lapām.

Ugunskurs tiek kurināts pēc iespējas augstākā vietā, lai tas būtu redzams pēc iespējas tālāk. Lai cilvēki no uguns uzņemtu spēku nākamajam gada ritējumam, bet apkārtējie lauki auglību. Tradīcija ir ne tikai ugunskura kurināšana, bet arī lēkšana tam pāri. Ticējums vēsta, ka uguns quot;pieskāriens" var dot cilvēkam veselību visa gada garumā.

Latviešu folklora ir īsta tradīciju krātuve, kurā var atrast informāciju ne tikai par Līgo svētkiem, bet arī par citiem latviešu tradicionālajiem svētkiem. Tautas dziesmas un ticējumi ir bagāti ar informāciju par to, kādas tradīcijas agrāk tika celtas godā. Piemēram:

Līgo saule, līgo bite
Pa lielo tīrumiņu:
Saule sienu žāvēdama
Bite ziedus lasīdama.

Mūsdienās daudzas Līgo tradīcijas tiek aizmirstas, jo to cilvēku, kas šīs tradīcijas zina un pieprot paliek arvien mazāk, tādēļ ir liela svētība un laime, ja ir iespējams satikt cilvēkus, kas prot saulgriežu svētkus svinēt pēc latviskajām tradīcijām, kā arī nodot šīs zināšanas tālāk. Meklējiet iespējas saulgriežus svinēt ar pievienoto vērtību, lai tie vēl ilgi paliktu atmiņā.