Darba svētki

Darba svētki tiek atzīmēti 1. maijā. Tie ir starptautiski svētki, kas tiek dēvēti arī par Darbaļaužu dienu, tā ir oficiāla brīvdiena aptuveni 80 pasaules valstīs. Darba svētku vēsture ir sena. Tie aizsākās 1886. gadā, protams, 1. maijā, kad ASV pilsētā Čikāgā norisinājās strādnieku demonstrācija. Streika mērķis bija samazināt darba dienas garumu līdz 8 stundām. Vēstures faktos atrodama informācija, ka streikā ir piedalījušies 80 000 strādnieku. Apjomīgais streiks pārauga asiņainā demonstrācijā starp strādniekiem un policiju.

Attiecīgi pieminot šo Čikāgā notikušo strādnieku demonstrāciju jeb streiku, 1889. gadā 1. maijs tika pasludināts par Darbaļaužu starptautisko solidaritātes dienu. Šis streiks aizsāka ļoti svarīgu tēmu, kas saistīta ar strādājošo cilvēku tiesībām, kas līdz tam bija burtiski atstāta novārtā.

Cilvēki, kas izgāja ielās panāca ļoti lielu uzlabojumu strādnieku ikdienā un dzīvē. Sākot ar 1890. gadu 1. maiju amerikāņu strādniekiem nebija jāstrādā vairāk kā 8 stundas dienā. Kā arī pāris gadu laikā tik panākta strādnieku darba apstākļu uzlabošanās. Tika ieviestas brīvdienas, paaugstināta alga un darba drošība. Visi uzlabojumi tika ieviesti pakāpeniski.

Latvijā pirmie Darba svētku pasākumi norisinājās 1893. gadā, Liepājā, Rīgā un Daugavpilī. 1905. gadā laikraksts "Baltijas Vēstnesis" ziņoja, ka 30. aprīlī gandrīz visās fabrikās strādnieki darba dienu beidza no plkst. 11.00 līdz plkst. 12.00. Strādnieki paziņoja, ka darbu atsāks tikai 3. maijā. Tādējādi paužot neapmierinātību ar darba apstākļiem. Šādus piemērus var atrast ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, kad vienkāršie darba ļaudis ne tikai izgāja demonstrācijās jeb streikos, bet pārtrauca darba dienu. Cerot panākt darba apstākļu uzlabojumu.

Padomju gados 1. maijā bija Starptautiskā strādnieku solidaritātes diena, kad tika rīkoti pompozi gājieni un svinības, ar dažādu lozungu skandēšanu. Rīgā galvenie 1. maija pasākumi norisinājās Komunāru laukumā, ko mūsdienās pazīstam, kā Esplanādi. Svinībās allaž piedalījās ļoti liels cilvēku skaits. Dienas noslēgumā, kad kulminācija un pompozitāte bija sasniegusi augstāko punktu Daugavmalā un Bastejkalnā notika uguņošana.

Gājieni, lozungu izsaucieni, orķestru priekšnesumi, ēku pārkrāsošana sarkanā krāsā bija paredzēti vien tam, lai apliecinātu komunistiskā režīma cildenumu un varenību. Bieži vien strādnieki tika brīdināti, ja neieradīsies gājienā tiem būs dažādas sankcijas, piemēram, netiks izsniegtas pārtikas kartītes.

1990. gadā 3. oktobrī Augstākā Padome 1. maiju pasludināja par svētku dienu - Darba svētkiem.

Mūsdienās retumis vēl sastopami streiki vai demonstrācijas tieši 1. maijā, jo darba apstākļi cilvēkiem ir kļuvuši daudz ērtāki un cilvēcīgāki. Kā arī jautājumi, kas saistīti ar darba attiecībām tiek risināti daudz miermīlīgākā ceļā.

Mūsdienās var teikt, ka 1. maijā ir notikuši dažādu politisko apvienību mītiņi, kurus nevarētu saukt par streiku. 2008. gadā Grīziņkalnā pie 1905. gada pieminekļa pulcējās ap 150 cilvēku, uzstājās Alfrēds Rubiks, kritizējot tā laika politisko eliti.

Tā kā 1. maijs ir pavasara sākums un plaukums, tad daudzi cilvēki šajā datumā ir kopā ar ģimeni, piemēram, dodas pie dabas. Jaunākā paaudze visdrīzāk, ka 1. maiju nesaista ar vēstures faktiem, kas ir norisinājušies iepriekšējos gadsimtos, līdz ar to šo dienu uzskatot vien par brīvdienu. Vēsture ir jāizzina un jāpēta, līdz ar to mēs varam gan ģimenē, gan skolā nodot informāciju par to, kas ir 1. maijs, bet paturot prātā to, ka dzīvojam daudz demokrātiskākos apstākļos, nekā tie cilvēki, kas pirmie gāja strādnieku streikos, lai panāktu darba apstākļu uzlabošanos.